...Kandalaksa – Sankt-Peterburga – sešas... Nezin kāpēc man ir dīvaini turēt rokās tieši biļetes mājup. Ceļā dosimies pēc ?mēneša?, tas nozīmē, ka atpakaļ apmēram pēc ?pusotra?. Un šobrīd es šeit, Rīgas kafejnīcā turu rokās jocīgas lapiņas, kuras mūs atvedīs atpakaļ no ___ tūkstošu kilometru attāluma, pēc piedzīvojuma, kurā mēs būsim baudījuši sauli vai cīnijušies ar lietu, aukstumu un odiem, kurā būsim līksmojuši par noietajām krācēm, vai mācijušies sadzīvot ar lēmumu tās apnest, kurā būsim baudījuši jokus un savstarpēju sapratni vai arī centīsimies aizmirst nesaskaņas un aizvainojumu?! Turot vienā rokā biļetes Sankt-Pēterburga – Kandalaksa un otrā Kandalaksa – Sankt-Pēterburga saprotu, ka ka manā dzīvē tā būs tikai montāža. Te mēs vēl esam Rīgā, un re, te mēs atkal esam Rīgā. Viss tas, ko starp šiem diviem datumiem slēpj šīs papīra lapiņas puvušu mandarīnu krāsā uz reālo dzīvi īsti neattieksies. Mans, mūsu piedzīvojums. Pēc divām nedēļām mēs Kandalaksā kāpsim vilcienā un būsim citadāki. Bet kādi? No pārdomām mani iztraucē manis pašas deguns. No kokteiļa nāk kāda dīvaina smarža. It kā pazīstama, bet pārāk neticama šai cilvēku un vilcienu kņadas pieblīvētai vietai un tāpēc tā īsti neatpazīstama. Smaržo pēc slapjiem akmeņiem... pēc ugunskura dūmiem, pēc ķērpjos ieliktas karstas tējas krūzes, pēc pielijuša meža, gumijas, sēnēm ... nē, tomēr pēc slapjiem akmeņiem. Varbūt tas no maģiskā vārda Kandalaksa? Aizveru acis un pielieku biļetes pie deguna – tā smaržo papīrs.Nolieku biļtes uz galda un pašķielēju apkārt – blondīne, vīrietis un somas uz mani neskatās, nu i paliedies Dievam. Aiz polāra loka...

 Atspēriens no krasta. Daži mirkļi ieriktējoties štropēs. Kaķis cēli izēģina ūdeni grozot tikko samērktos sānus pa straumei. Mēģinu ieriktēt kājas lai ceļi spēlētos sānu trubās. Vakar laikam kājas bija platākas! Saulīte spīd, būs skaista diena. Aiziet! Ejam pa šķirbiņu, būs vilnis. Jāturās! Ir vilnis. Mani nes pa labi un pēc mirkļa esmu ūdenī. ATKAL! Kaut kas no fizioloģijas notrādā un pēdas paliek štripēs, ceļi ir uz pontona, bet vis pārējai bezspēcigi kūļās perpendikulāri kaķim ūdenī. Kā jārīkojas? Kaut kur te galvas tuvumā jābūt akmeņiem uz kuriem vakar uzsēdājmies pirms krituma.Krituma! Kas man tagad jādara??!!! Cik nu varu paceļu galvu un nedaudz zem labās azotes redzu baltas ūdens vērpeter. Vēl mirkli, vēl... ieelpa... mūsu Tēvs debesīs... Kaut kas mani nes, bīda un rausta. Atverot acis redzu katamarānu turpat blakus un ķeros klāt. Esam ārā. Jānis kaut ko rīko, bet īsti nevaru piefiksēt, jo saprotu, ka un nu jau būs labi. Jānis kaķi noparko uz akmeņiem. Es bezspēcīgi kūļājos ūdenī. Esmu vīlusies un nobijusies, tāpēc atļaujos nedzirdētu vaļību un uz rīkojumu laist vaļā kājas atbildu kategoriski noliedzoši. Vienā rokā airis, ar otru roku un abām pēdām turos pie kaķa. Nevienu no šiem stratēģiskajiem punktiem negribu atbrīvot lai ko man arī teiktu. Boriss un Vladis atkal uz mana rēķina trenējās glābšanas darbos. Lido glābšnas striķis un šoreiz to satveru. Viņu tomēr bija vairāk un mani izķeksēja kā tādu pārēdušos anakondu. Ļoņa un Dace tepat tuvumā un tas tas pekšņi ir tik būtiski un tik labi... Ne pārāk stabili stāvot uz glābšanas saliņas saprotu, ka man tulīt nāksies pieņemt lēmumu vai es tur līdīšu iekšā vēlvienreiz. Skatos baltajā migliņā.

-         Mēs taču to ņepaņēmām! Baraucam vēlreiz?!

Tā, tagad ir tas brīdis, kad ir jāatslēdz domas - ne lepnumam, ne bailēm, ne atbildībai te nav nozīmes. Kādas ir manas izjūtas?

-         Es gan domāju, ka pietiek. Divas reizes jau meģinājāt. Nevajag cilvēkiem bojāt noskaņu – Boriss.

Mans jautājums paliek neatbildēts...

Mūsu mantas stāv krastā. Lai turp tiktu ir jāpārbrauc kaut kādiem vilnīšiem. Iesēžos, braucam. Mani pārņem panika, bet nav jau iespējas to paziņot, jo esam jau iekšā ūdenī. Mani pamet uz augšu, uz leju un mēs jau esam atstraumē. Uzbuksējam uz dažiem akmeņiem un tad Jānis iežēlojas un vienkārši aizstumj kaķi līdz tik netipiskajai lēzenajai un smilšainajai pludmalei. Nedaudz nedroši izkāpju krastā – stabila pamatne, jauki. Redzu kā Jānis apsēžas uz kaķa, noņem ķiveri un skatās uz Karnīzi... Es centos... Mēs nenobraucām... Esot jau prom no baltās migliņas zinu, ka vairs tur nebraukšu. Sadrosminu balsi un jautāju, vai krāmējam mantas vai skatīs vēl variantus, bet tad bez manis. Admirāļa vēlme – likums. Tad neko, tad katram paliek savi kreņķi, domas un pārdzīvojumi, ar tiem tad arī iesim tālāk.

 Pirmā diena uz ūdens. Pēc Borisa locijas jābrauc 240 minūtes pa kanjonu un pa ceļama vēl vairākas 2 kategorijas krāces. Reāli dabā abās pusēs ir vienkārši stāvi, ar mežu apjauguši krasti. Ir skaisti. Ūdens līmeni zems, tāpēc 2 kategorija izpaužas meistarīgā akmeņu aplīkumošanā. Debesis ir nomākušās, ik pa brītiņam līņā. Izbraukšana tika noteikta pl. 10, bet uz ūdens reāli izlīdām pēc 12. Ap pulkstens pieciem izrādījās, ka pusdienu šokolāde un rozīnes ir iepakotas lai nesamirkst un pie tām nav iespējams tikt neizjaucot visu katamarāna uzkabi. (*iztrūkst teksts*) Pēc dažām stundām uz ūdens pie lietus un mākoņiem pievienojas arī pretvējš. Dažbrīd liekas, ka esam Gaujā un cīnamies lai vispār tiktu uz priekšu. Nakšņot stājamies ap astoņiem. Stāvvieta ir uz divu metru stāva kāpuma. Tur savukārt airejoties krastā Jānis ierauga mīnu. Kaut gan iespējamība, ka šiet, atpūtnieku diezgan iecienītā vietiņā mētāsies reāli draudīga mīna ir maz ticams, tomēr izmēģināt negribam. Saguruši, apsaluši un badīgi lienam augstajā krastā un gatavojamies nakšņošanai. Borisa izsniegtais Admirālis ir pašā labumā. Vēlāk pakāpjoties nedaudz augstāk uzrodās arī zona un mājas tiek informētas, ka viss iet pēc grafika. Pāriniekam nezvanu... Jānis iet pēc zivīm – a zivju ta nav.

 Otrā diena. Rīts sākas tā kā nedaudz apmācies, bet salīdzinot ar iepriekšējo dienu liekas tīri labs. Iesaiņojamies par 20 min. ātrāk kā iepriekšējā dienā. Uz upes viss tā kā iepriekšējā dienā – Gauja mijās ar Salacu un Abavu. No Amatas ne vēsts. Pēc stundas vairāk vai mazāk aktīvas airēšanas mūsu ekipāža joprojām hroniski atpaliek. Un tad tas notiek – atnāk apjega, ka ir BRīVDIENAS!!! Zem katamarāna rāmi mirguļo ūdens, pa brīžam parādās kalnains reliefs un tomēr citāda saule apņem mūs un spīdinās tieši pretī.  (*iztrūkst teksts*...) Tāpēc mēs varam arī neairēt uz apdzīšanu. To arī darām. Pēc divām stundām esam pie Alakurti pie dīvaina izskata tilta, kuram tā vien liekas nav ne tikai margu, bet arī brauktuves. Un tomēs pa to notiek aktīva kustība. Mums par prieku, mēs šo tiltu jāšķērsim zem tā nevis virs. Boriss vēlreiz zvanās ar kaut kādiem onkuļiem, kuriem vajadzētu pēc veselas mūžības aizvizināt mūs no ______ uz Kandalaksu. Šobrīd _____ liekas tikpat nereāla un tāla kā mammas dzērveņu debesmannā. Tulīt aiz tilta stājamies uz saliņas. Esam civilizācijā – no vienas puses mūs novēro dzīvelīgu puišeļu, mūsuprāt, sautīgās ačeles, no otra krasta ik pa laikam uzrodas pa kādam zoļļukam vai citam lēnīgam dzīves baudītājam. Izstaigājam saliņu. Pa labo pusi man jau liekas, ka tāda skuma straume un vilnīšī, bet pašā skaistuma vidū zobs. Visi speci pārfiltrējās uz saliņas kreiso krastu. Tur skats nav tik baigs, toties ķēperīgs. Izskatās kā kartinga trase ar pakāpieniem pēc lietus. Pirmais aiziet Boriss. Dikti gribas redzēt, bet kamēr sēžamies un grūstamies pa akmeņiem sarkanā ekepāža vairs nav pat redzama. Otrie ejam mēs. Viss notiek tīri smuki un ātri esam lejā, uzreiz arī stājamies. Boriss jau ir paņēmis kameru no Vlada un uz startu aiziet trešā ekipāža. Ātri un smuki viņi ir lejā un pajiet garām slaidi viļņojoties. Mēs laižam pakaļ un man par šausmām te nemaz nav tā ka viss ir beidzies – akmeņi un viļņi, viļņi un akmeņi.

Braucam tālāk un praktiski pec pāris minūtēm esam pie nākošām krācēm. Aizdomīgi sāk likties, kad krastā esošie atpūtnieki ieraugot mūsu virzīšanos krāžu virzienā pameta savus saules iesildītās kaifvietiņas un padevās uz priekšu, acīmredzot gaidot ko viņuprāt interesantu...

 Pec vairāk nekā stundas dažādos virzienos izbraukātām trijām galvenajā Alakurti ielām tiekam pamesti brīvsolī pilsētiņas centrā un Andrejs aiziet kaut ko meklēt. Kopā ar Ļoņu dodamies apskatīt veikalus un krītam par upuri Pēdējas Pārtikas iepirkšanas sindromam, kurš parasti pielīp ne pārāk pārliecinātiem tūristiem, kad vīzijas par badā apgrauztiem bērzu stumbriem aizmiglo sagatavotos iepirkumu sarakstus. Atgriežoties pie busiņa un konstatējot ka šoferīša vēl nav pārmaiņas pēc tiek nolemts nevis iedzert, bet gan iedzert un uzkost. It īpašī tāpēc, ka zacene būs nevis šāda, tāda, bet garda un sulīga sviesta zivs, kuru Ļoņai īpaši sarūpēja priekš brauciena vilcienā. Bet par cik uzsākot braucienu bija daudz svarīgu notikumu un tradīciju, un visiem tika teikti tosti un apslacīti ar dažādu stiprumu un marku alkoholu, tad cietveida pārtikaivietas uzņemšanai vienkārši nepietika laika. Tāpēc pirmā pasīvā iepazīšanās ar šo liktenīgo zivi notika tikai vilcienā jau tuvojoties Kandalakšai, kad mēs sākām just  ko dīvainu atrodoties nevainīga izskata zilas krāsas maisiņa tuvumā. Vaina par dīvaino aromu tika novelta uz maisiņā sasistu šņaba pudeli un šokolādēm, kuras pēc šņabja peldes mums par pilnīgu neizpratni Ļoņa rūpīgi žāvēja līdz pat to apēšanas brīdim. Toties sviesta zivij Alakurti beidzot palaimējās un viņa tika brīvībā– Borisa gādīgo roku ietverts maisiņš tika atvērts līdzvērtīgi Pandoras lādei. Zivju jautājumos cimperlīgākas personas, tadas kā Jānis šarahnulsja pat cienījamo piecu metru attālumā un steidzīgi paņēma štrafnuju. Pārējiem ziņkārība un badīgums ņēma virsroku un saspiedušies pulciņā tuvojāmie fascinējoša smārdā ietvertajam Borisam. Patiesībā izskatījās viņa joprojām apetelīga... Aizverot visas elpošas atveres un raugoties uz sulīgajiem gabaliņiem siekalas skrēja mutē. A možet ješo pravetretsa...? Tas bija pēdējais apelācijas lūgums sviesta zivij. Tika pieņemts nežēlēgs lēmums no viņas šķirties. Kamēr mēs caur smiekliem un asarām mierinājām zivs nodevības apbēdināto Ļoņu, Boris saudzīgi guldīja ceļā sagurušo radību lekni saaugušajā un tikpat izcili izkaltušajā zālē ceļa malā. Žēli iegaudojies no zāles izspurdza klibs un dzīves nogurdināts krancis, kurš jauneklīgā riksī metās prom kur acis rāda.

 Ejam tālāk. Saule spīd, ne vēja pūsmiņas un ļaujamies arheologu tieksmēm. Liekas ka tepat un uz vietas mus rāda Kusto dārgumu sēriju – no tā ko var redzēt upes gultnē var piepildīt XX Maksimas veikalu, tikai bez kasieres. Ausīs tīkami šņākuļo noietās krāces, līdz izrādās, ka tās ir jau nākošās. „Grots” no savām Admiraļa pozīcijām novērtē situāciju – airis pa kreisi un mēs ejam bez izlūkošanas. Lielākās nepatikšanas var būt no akmeņiem uz kuriem jau esam pieraduši uzsēsties. Par lielu brīnumu neuzsēšamies. Vēl nedaudz turpinot maršrutu un paņemot pēdējo no Alakuri tiltiem stājamies pusdienot. Došu padomu – nekad, nekad nemēģiniet iesprūdināt ķiploku otrā rīklē, pēc tam pat spirts liekas maigs kā piens. Pēc pusdienām krasti kļūst mežaināki. Par prieku sev attālināmies no pilsētas un civilizācijas. Pēc kāda laiciņa sākam ausīties jo tās ir klāt – raksturīgās skaņas. Sākumā izskatās, ka Boriss lūko noiet bez izpētes un tomēs stājamies labajā krastā. Esam pie krācēm „Vadapadnije 1” un pārdesmit metrus zemāk murmuļo arī nedaudz mazākie, katrā gadījumā seklākie „Vadapadnije 2”. Tauta Borisam pieprasa vadapadus. Boriss kā jau vadonim pienākas tautai vienkārši atrunājas, ka eto parogi „vadapadnije” a ne vadapadi „ parognije”. Skats man patīk! Tādā kā pagriezienā sākas kritums, tas viss uz egļu un priežu noaugušu krastu fona, ūdens balts, spēcīgs. Boriss iet pirmais – „Grots” kā sarkana ledene izslidinās baltajos viļņos. Mēs otrie. Ieskrējiena prakstiski nekāda, tikai Jāņa balss – airē, kaķa purns jau pari malai, jau ūdens līdz ķiverei... un atkal airēt. Ja neuzsēdina krāces vidū – vai tad ir laiks šausmināties? Bailes paliek pirkstu galos, kaut kur ap kuņģi un dažreiz aizcēr elpu, bet galva ir viegla kā baloniņš (it īpašī ja domā aizmugurejā). Piestājam labajā pusē un ar nelielu, baltu skaudību skatamies Vlada un Daces izpriecas – viņiem sanāk daudz  sausāk un cienīgāk – ko tu meistariem padarīsi. Boriss ierosina piestāt pretējā krastā un aplūkot iespējamo naktsmītnes vietu.